Uzņēmuma arhīvs jubilejas filmai: kam pieder vecās fotogrāfijas un videoieraksti

Jubilejas filma gandrīz vienmēr sākas ar kasti. Tajā ir fotoalbums no ceha atklāšanas, pāris VHS kasetes, CD ar skenējumiem, ko kāds sagatavoja 2008. gadā bukletam, un atsevišķa mape ar izgriezumiem no avīzēm. Blakus tam ir atmiņa: „mums taču bija reportāža televīzijā“. Visu to grib ielikt filmā, un tas ir pareizais instinkts, jo tieši vecais materiāls dod filmai to, ko šodien vairs nevar nofilmēt.

Problēma ir citur. Kaste pieder uzņēmumam. Tiesības tās saturu publicēt — ne vienmēr. Latvijas Autortiesību likums fizisko nesēju un tiesības uz darbu šķir ļoti skaidri, un jubilejas filmai, kas ir komerciāla uzņēmuma komunikācija, gandrīz neviens no likuma izņēmumiem neder. Šis raksts ir par to, kā izšķirt vienu no otra, pirms materiāls jau ir samontēts un filma jau rādīta svinībās.

Raksts ir sagatavots no likumu pirmavotiem producenta skatpunktā un nav juridisks atzinums. Strīdīgos gadījumos — it sevišķi tad, ja arhīvā ir kāda cita uzņēmuma logo, filmas fragments vai televīzijas materiāls — vajag juristu.

Trīs jautājumi, kas jāuzdod katram arhīva failam

Pieredze rāda, ka visas arhīva problēmas var sašķirot trijās kolonnās. Katram failam, ko gribi filmā, atbildi uz trim jautājumiem:

1. Kas ir autors? Fotogrāfiskie darbi un audiovizuālie darbi ir autortiesību objekti (Autortiesību likuma 4. panta 5. un 9. punkts). Autors ir cilvēks, nevis uzņēmums.
2. Vai bez autora ir vēl kāds tiesību subjekts? Ierakstā var būt izpildītājs, fonogrammas producents, filmas producents vai raidorganizācija — tās ir blakustiesības, un tās dzīvo paralēli autortiesībām (likuma VIII nodaļa).
3. Vai kadrā ir identificējami cilvēki? Tad papildus autortiesībām ieslēdzas personas datu regulējums.

Ja uz kādu no šiem jautājumiem atbilde ir „nezinu“, materiāls nav gatavs montāžai. Tas nenozīmē, ka to nevar izmantot — tas nozīmē, ka vispirms jāpiezvana.

Kam pieder fotogrāfijas, ko uzņēma pats darbinieks

Šis ir visizplatītākais pārpratums, un tas ir pārpratums par labu autoram, nevis uzņēmumam.

Autortiesību likuma 12. panta pirmā daļa: ja autors, būdams darba attiecībās ar darba devēju, ir radījis darbu, pildot darba pienākumus, personiskās un mantiskās tiesības uz šo darbu pieder autoram. Darba devējs ar darba radīšanas brīdi iegūst tiesības izmantot darbu „mērķim, kādam tas radīts, un šim mērķim atbilstošā apjomā“, ja vien darba līgumā nav paredzēts citādi. Vienīgais izņēmums, kur mantiskās tiesības automātiski pāriet darba devējam, ir datorprogrammas (12. panta otrā daļa).

Praktiski tas nozīmē divas lietas. Pirmā: ja tehnologs 1998. gadā nofotografēja jauno līniju iekšējam gada pārskatam, uzņēmums šo fotogrāfiju var izmantot tam mērķim un tādā apjomā. Jubilejas filma, kas tiek rādīta svinībās, ieliekta mājaslapā un sagriezta sociālajiem tīkliem, ir jauns mērķis un cits apjoms. Otrā: tas viss attiecas tikai uz darbu, kas radīts pildot darba pienākumus. Fotogrāfijas, ko tas pats cilvēks uzņēma korporatīvajā pasākumā ar savu fotoaparātu, jo viņam patīk fotografēt, šajā pantā neiekrīt vispār — tur uzņēmumam nav pat izmantošanas tiesību.

Pie tā nāk vēl viens slānis, kuru parasti aizmirst: autora personiskās tiesības pēc 14. panta pirmās daļas ir neatsavināmas. Tajās ir tiesības uz vārdu — prasīt, lai autora vārds būtu pienācīgi norādīts visās kopijās — un tiesības uz darba neaizskaramību, tas ir, atļaut vai aizliegt jebkādus pārveidojumus. Montāžā to pārkāpj klusi un bieži: melnbalto kadru „atdzīvina“ ar mākslīgo iekrāsošanu, apgriež vertikālajam formātam, uzliek grafiku pa virsu. Katra no šīm darbībām ir pārveidojums.

Labā ziņa: to visu var sakārtot ar vienu lapu teksta. Ja cilvēks joprojām strādā uzņēmumā vai ir sasniedzams, vienošanās par konkrēto fotogrāfiju izmantošanu filmā, tās pārveidošanu un vārda norādīšanu (vai tieši pretēji — norunu nenorādīt) ir desmit minūšu darbs. Sliktā ziņa: to vajag pirms filmas, nevis pēc.

Kam pieder materiāls, ko uzņēma ārējais fotogrāfs vai studija

Ja materiālu taisīja ārējs izpildītājs, atbildi dod līgums, un te svarīgākais pants ir 41. panta otrā daļa: ja licences līgumā nav norādījumu par izmantošanas veidiem, darba izmantotāja tiesības tiek ierobežotas ar tām darbībām, kas izriet no līguma un ir nepieciešamas līguma mērķa sasniegšanai.

Tas ir tiesību normas teksts, bet praksē tas skan tā: rēķins ar pozīciju „fotosesija ražotnē“ 2005. gadā nedod tiesības šīs bildes 2026. gadā ielikt filmā, ko publicē YouTube. Tas pats attiecas uz 40. panta pirmo daļu, kur prasība ir vēl stingrāka — atļauja vajadzīga attiecībā uz katru izmantošanas veidu un katru izmantošanas reizi. Un 40. panta ceturtā daļa pieprasa, lai dokuments, kas apliecina izmantošanas tiesības, atrastos pie izmantotāja.

Ja līgums ir pazudis vai tā nekad nebija, ir divi ceļi. Vienkāršākais: sazināties ar fotogrāfu un noslēgt jaunu licences līgumu tagad, uz konkrēto filmu. Otrais: izmest materiālu no montāžas. Trešā ceļa, kas skanētu „mēs taču par to samaksājām“, likumā nav. Par to pašu loģiku, tikai no otras puses, rakstīts arī rakstā par video līgumu ar producentu — tiesību apjomu nosaka līgums, nevis rēķina summa.

Pasūtīta darba gadījumā jāņem vērā arī 13. pants: autora pienākums ir personiski izpildīt pasūtīto darbu, un līdzautorus pieaicināt drīkst tikai ar pasūtītāja rakstveida piekrišanu. Tas ir arguments, kas noder, ja arhīvā ir materiāls no studijas, kura reāli strādāja ar apakšuzņēmējiem — tiesību ķēde var būt garāka, nekā izskatās pēc rēķina.

Tabula: materiāla veids, tiesību subjekts un vajadzīgā atļauja

Vecā uzņēmuma filma un VHS kasete

Ja arhīvā ir uzņēmuma filma no 1995. gada, tajā ir vismaz divi tiesību slāņi, un tie beidzas dažādos laikos.

Pirmais slānis ir autortiesības uz audiovizuālo darbu. Pēc 37. panta pirmās daļas tās ir spēkā 70 gadus pēc tam, kad mirusi pēdējā no četrām personām: režisors, scenārija autors, dialogu autors un audiovizuālajam darbam radīta muzikāla darba autors. Rēķins ir nežēlīgs: ja kāds no viņiem 1995. gadā bija trīsdesmit gadus vecs, aizsardzība visdrīzāk turpināsies vēl daudzus gadu desmitus. Līdzautoru darbam 37. panta trešā daļa dod to pašu loģiku — termiņš skrien no pēdējā pārdzīvojušā līdzautora nāves.

Otrais slānis ir filmas producenta blakustiesības. Pēc 50. panta producentam ir izņēmuma tiesības filmas oriģinālu vai kopiju izplatīt, retranslēt, padarīt pieejamu sabiedrībai, nomāt un reproducēt. Šīs tiesības pēc 55. panta otrās daļas ir spēkā 50 gadus pēc fiksācijas, bet, ja filma šajā laikā ir likumīgi publicēta vai publiskota, — 50 gadus pēc publicēšanas vai publiskošanas.

Un ir vēl trešais slānis, kuru praktiski nekad neņem vērā: cilvēki, kas vecajā filmā runā. Izpildītājam pēc 48. panta otrās daļas neatkarīgi no mantiskajām tiesībām ir tiesības prasīt, lai viņš tiktu identificēts, un iebilst pret jebkādu izpildījuma izkropļošanu, sagrozīšanu vai citādu pārveidošanu, kas var kaitēt reputācijai. Trīs sekunžu izgriezums no garas intervijas, kas maina teikuma nozīmi, ir tieši šis gadījums.

Viena detaļa, kas noder montāžā un ko gandrīz neviens nezina: 49. panta pirmā daļa nosaka, ka filmas producentam nav tiesību izmantot atsevišķi skaņu un attēlu, kas fiksēts audiovizuālā darbā, ja līgumā nav noteikts citādi. Tas nozīmē, ka paņemt no vecās filmas tikai skaņu — dibinātāja balsi — un likt to zem jauniem kadriem nav mazāka darbība par kadru izmantošanu. Tas pats pants prasa, lai līgums par audiovizuāla darba radīšanu būtu rakstveidā.

Televīzijas reportāža par uzņēmumu

Šis ir visbiežāk pārkāptais arhīva materiāls Latvijā, un pārkāpums parasti notiek ar pilnīgi labiem nodomiem: „tas taču bija par mums“.

Raidorganizācijai pēc 53. panta pirmās daļas ir izņēmuma tiesības attiecībā uz saviem raidījumiem. Sarakstā starp citu ir divi punkti, kas skar tieši montāžu: 53. panta pirmās daļas 6. punkts — fiksēt jebkuru raidījumu ar skaņas vai videoaparatūras palīdzību un reproducēt šo fiksāciju — un 53. panta pirmās daļas 3. punkts, kas ir pavisam negaidīts: raidorganizācijai ir izņēmuma tiesības iegūt jebkādu fotogrāfisku raidījuma kadru attēlu (kadra fotogrāfiju), ja iegūšana netiek veikta personiskai lietošanai, un pavairot vai izplatīt jebkuru šādu fotogrāfiju. Citiem vārdiem, pat viens ekrānuzņēmums no vecās reportāžas, ielikts filmā, ir šī panta jautājums.

Par atļauju izmantot raidījumus raidorganizācija pēc 53. panta otrās daļas saņem atlīdzību. Termiņš: 55. panta trešā daļa — 50 gadus pēc raidījuma pirmās pārraides. Reportāža no 1997. gada tātad ir aizsargāta līdz 2047. gadam.

Un kā ar izņēmumu ziņām? Tas pastāv, bet tas strādā pretējā virzienā. 54. panta trešās daļas 1. punkts atļauj izmantot blakustiesību objektu bez piekrišanas nelielos fragmentos, kas iekļauti ziņu raidījumos un aktuālo notikumu aprakstos informatīvajam mērķim atbilstošajā apjomā. Jubilejas filma nav ziņu raidījums un nav aktuālo notikumu apraksts, tāpēc šis izņēmums tai neder. Praktiskais ceļš ir cits: sazināties ar kanālu vai tā arhīvu un nopirkt licenci. Televīzijas arhīvi ar to strādā ikdienā, un parasti tas ir ātrāk, nekā cilvēki domā.

Mūzika, kas skan vecajā ierakstā

Ja vecajai filmai pa apakšu skan dziesma, filmā ieiet vismaz divi atsevišķi tiesību objekti: muzikālais darbs (komponists un tekstu autors, 15. pants) un fonogramma (fonogrammas producents, 51. pants, plus izpildītāji). Fonogrammas producenta tiesības pēc 55. panta 2.¹ daļas ir spēkā 50 gadus pēc fiksācijas, bet, ja fonogramma publicēta, — 70 gadus pēc publicēšanas vai publiskošanas.

Papildus tam 52. panta pirmā daļa dod izpildītājiem un fonogrammu producentiem tiesības saņemt taisnīgu atlīdzību par komerciālos nolūkos publicētu fonogrammu izmantošanu, un 52. panta otrā daļa pieprasa, lai dokuments, kas apliecina šo tiesību ievērošanu, atrastos pie izmantotāja izmantošanas brīdī. Svinību zālē tas nozīmē, ka pasākuma rīkotājam jābūt sakārtotai arī publiskā izpildījuma pusei, ne tikai filmas licencēm.

Drošākais variants parasti ir vienkāršākais: veco mūziku no arhīva fragmenta izņemt un uzlikt licencētu trasi. Kā to izdarīt tā, lai licences pierādījums ir savākts, aprakstīts rakstā par mūziku uzņēmuma video un licencēm.

Cik ilgi tiesības ir spēkā

Šī tabula atbild uz jautājumu, kuru arhīva sakārtošanā uzdod pirmo: vai tas vispār vēl ir aizsargāts.

Praktiskais secinājums uzņēmumam, kas svin 30 vai 35 gadus: visa tava vēsture ir aizsardzības periodā. Brīvi izmantojamu materiālu tur nav. Vienīgais, kas tiešām ir brīvs, ir ievērojami vecāks — starpkaru laika pastkartes, kartes, avīžu lapas, kur autors miris pirms vairāk nekā 70 gadiem. Tas nav slikti: tas vienkārši nozīmē, ka arhīva sakārtošana ir projekta posms ar savu laiku un budžetu.

Ko likums ļauj bez atļaujas — un ko nē

Autortiesību likuma V nodaļā ir izņēmumu saraksts, un tieši tajā rodas lielākā daļa maldu. Tāpēc ir vērts nosaukt tos izņēmumus, kurus mēģina piemērot jubilejas filmai, un pateikt, kāpēc tie neder.

23. pants, darba izmantošana kultūras mantojuma iestāžu vajadzībām. Kultūras mantojuma iestādei ir atļauts nekomerciālā nolūkā reproducēt tās krājumā pastāvīgi esošu darbu saglabāšanas mērķim, tostarp ja datu nesējs ir tehnoloģiski novecojis. Tas ir pants, kas ļauj arhīvam digitalizēt sadilušu kinolenti. Tas nav pants, kas ļauj uzņēmumam šo digitalizēto kopiju ielikt savā filmā: 23. panta otrajā un trešajā daļā paredzētā izmantošana ir piesaistīta nekomerciālam nolūkam un pašas iestādes vajadzībām.

25. pants, publiski izstādīta darba izmantošana. Latvijā nav panorāmas brīvības komerciālam izmantojumam. 25. panta pirmā daļa atļauj publiskā vietā pastāvīgi izstādīta arhitektūras, fotogrāfijas, vizuālās mākslas, dizaina vai lietišķās mākslas darba attēlojumu izmantot personiskai lietošanai, ziņu raidījumos vai aktuālo notikumu apskatos un ietvert darbos nekomerciālā nolūkā; 25. panta otrā daļa skaidri izņem gadījumus, kad attēlojumu izmanto komerciālos nolūkos. Skulptūra pie ražotnes vai sienas gleznojums ceha gaitenī tāpēc nav „fons“, bet atsevišķs jautājums.

27. panta trešā daļa ir pants, kas visprecīzāk atbild uz jautājumu par arhīviem: darba ierakstus ar īpašu dokumentālu vai kultūrvēsturisku nozīmi var saglabāt oficiālos arhīvos bez vienošanās ar darba autoru, bet šādu darbu izmantošanai ir nepieciešama autora atļauja. Vienā teikumā: tas, ka ieraksts arhīvā glabājas likumīgi, nepadara tā izmantošanu likumīgu.

24. pants atļauj reproducēt darbu tiesvedības mērķiem. Tas tiešām ir noderīgi, bet ne filmai.

Secinājums, kas jāpieraksta projekta dokumentos: jubilejas filmai nav neviena izņēmuma, uz kura balstīties. Visu, kas nav paša uzņēmuma radīts ar sakārtotām tiesībām, vajag licencēt.

Cilvēki kadrā: darbinieki, bijušie darbinieki un mirušie

Blakus autortiesībām iet otra, pilnīgi neatkarīga josla — personas dati. Fizisko personu datu apstrādes likuma 32. pants paredz atbrīvojumus no datu regulas noteikumu piemērošanas tikai divos virzienos: žurnālistikas vajadzībām, ja mērķis ir publicēt informāciju, kas skar sabiedrības intereses, un akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes vajadzībām. Uzņēmuma jubilejas filma ir komunikācija par uzņēmumu, un tā nav neviens no šiem diviem gadījumiem. Praktiski: darbiniekus, kas būs atpazīstami kadrā, un it sevišķi tos, kas filmā runā, vajag informēt, un ar runājošajiem jābūt rakstiskai vienošanās.

Ar bijušajiem darbiniekiem tas ir grūtāk un tieši tāpēc svarīgāk. Cilvēks, kurš uzņēmumā strādāja 2003. gadā un šodien strādā konkurenta uzņēmumā, pilnīgi likumīgi var nevēlēties parādīties tava zīmola filmā. Šo sarunu labāk izrunāt montāžas sākumā, nevis tad, kad kadrs jau ir filmas emocionālais centrs.

Viens juridiski skaidrs, bet cilvēcīgi smalks punkts: Vispārīgās datu aizsardzības regulas 27. apsvērums nosaka, ka regulu nepiemēro mirušu personu personas datiem, un dalībvalstis var paredzēt savus noteikumus. Latvijas Fizisko personu datu apstrādes likumā tādu īpašu noteikumu par mirušu personu datiem nav. Juridiski tas nozīmē, ka dibinātāja, kas miris 2011. gadā, attēls datu aizsardzības jautājumu neuzdod. Reputācijas ziņā tas nenozīmē neko: ģimenei piezvanīt un parādīt montāžu pirms publicēšanas ir elementāra pieklājība, un pieredze rāda, ka tieši no šīm sarunām filmā nonāk labākie stāsti.

Ja arhīvā ir kadri no pasākumiem, kur cilvēku ir daudz, noder tā pati loģika, kas apskatīta rakstā par pasākuma video saskaņošanu: cita lieta ir vispārējs plāns ar pūli, cita — cilvēks, kas ir sižeta centrā un ir īpaši izcelts.

Kur meklēt, ja uzņēmuma arhīva vairs nav

Daudziem Latvijas uzņēmumiem deviņdesmito gadu materiāls ir vienkārši zudis — reorganizācijās, pārcelšanās laikā vai kopā ar cilvēku, kas visu glabāja savā skapī. Tad ir vērts meklēt ārpusē.

Galvenā adrese ir Latvijas Nacionālais arhīvs, kura struktūrā ir atsevišķs Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, kā arī Latvijas Valsts arhīvs, Latvijas Valsts vēstures arhīvs, Personāla dokumentu valsts arhīvs un deviņi zonālie valsts arhīvi. Arhīvu likuma 12. panta pirmā daļa nosaka, ka tur glabātie dokumenti vai apliecinātas to kopijas ir brīvi pieejami un izmantojami personai pieejamās arhīva telpās, iesniedzot rakstveida pieprasījumu un uzrādot personas identifikācijas dokumentu. Par sevi un mirušajiem radiniekiem informāciju var pieprasīt pats; par citu personu — tikai ar šīs personas rakstveida atļauju vai likumā noteiktos gadījumos (12. panta otrā daļa).

Pieejamībai ir robežas, par kurām vērts zināt iepriekš. Arhīvu likuma 13. panta otrās daļas 4. punkts ierobežo pieejamību dokumentiem, kas satur īpašu kategoriju personas datus vai citu informāciju par privāto dzīvi: 30 gadus no personas nāves, vai, ja nāves datums nav nosakāms, 110 gadus pēc dzimšanas, vai, ja ne viens, ne otrs nav konstatējams, 75 gadus pēc dokumenta radīšanas.

Tehniskā kārtība ir aprakstīta noteikumos par dokumentu izmantošanas kārtību arhīva lasītavās, un tur ir divi punkti, kas producentam ir vissvarīgākie. Pirmais: reģistrējoties jānorāda pētījuma tēma, hronoloģiskās robežas, nolūks un mērķis (8.7. punkts), un, ja pētījumu veic juridiskas personas uzdevumā, jāpievieno dokuments, kas apstiprina uzdevumu (8.8. punkts). Otrais, un to pārkāpj visbiežāk: 32.4.1. punkts dod tiesības lasītavā bez maksas fotografēt publiski pieejamos dokumentus, kuru reproducēšanu neierobežo autortiesības, un iegūtās kopijas izmantot atbilstoši likumīgam pieteikumā norādītajam pētījuma mērķim. Nofotografēt dokumentu lasītavā un pēc tam ielikt to komerciālā filmā tādēļ nav „bezmaksas arhīva materiāls“, bet izmantošana ārpus pieteiktā mērķa. Tas pats pienākums atkārtots 33.3. punktā.

Darba apjomam ir arī fiziskas robežas: vienā dienā personai izsniedz ne vairāk par 10 glabājamām vienībām vai 20 personas lietām (18. punkts), vienlaikus izsniegtas var būt ne vairāk par 30 vienībām, un uz galda vienlaikus — 10 (19. punkts). Tas ir jāieplāno grafikā: arhīva sadaļu nevar savākt vienā pēcpusdienā.

Cik maksā arhīva pakalpojumi

Maksas pakalpojumus nosaka Ministru kabineta 2013. gada 17. septembra noteikumi Nr. 857 „Latvijas Nacionālā arhīva publisko maksas pakalpojumu cenrādis“, kas ir spēkā no 2014. gada 1. janvāra. Daži rādītāji no pielikuma, lai būtu sajūta par kārtu:

Divi secinājumi. Pirmais: arhīva materiāla meklēšana nav dārga — dārgs ir laiks, ko tajā ieliek. Otrais un svarīgākais: šī samaksa ir par pakalpojumu, nevis par tiesībām. Arhīva rēķins neaizstāj autora vai raidorganizācijas atļauju, un tieši šo robežu visbiežāk pārprot.

Arhīva inventarizācija: tabula, ko aizpildīt pirms filmēšanas

Viss iepriekšējais kļūst vienkāršs, ja arhīvu sakārto kā sarakstu, nevis kā kasti. Praksē pietiek ar vienu izklājlapu, kurā par katru failu ir septiņas kolonnas. Tā ir arī vienīgā lieta, ko uzņēmums var izdarīt pats un kas reāli saīsina projektu.

Tiklīdz šī tabula ir, redzams arī projekta risks: cik rindu ir ar „nezināms“ kolonnā „kas uzņēma“. Ja tādu ir daudz, filmas struktūru labāk veidot tā, lai arhīvs ir akcents, nevis balsts.

Kā noformēt atļauju, lai tā tiešām kaut ko nozīmē

Atļauja, kurā rakstīts tikai „atļauju izmantot manas bildes“, pēc 41. panta otrās daļas loģikas aizsargā tevi vāji — ja nav norādīti izmantošanas veidi, tiesības tiek ierobežotas ar to, kas izriet no līguma mērķa. Tāpēc vienā lapā jābūt pieciem elementiem:

• Kas tiek izmantots — konkrēts saraksts vai mapes atsauce, nevis „arhīvs“.
• Kādos veidos — iekļaušana audiovizuālā darbā, publiskošana, padarīšana pieejamu internetā, publisks izpildījums pasākumā, īsās versijas sociālajiem tīkliem.
• Vai drīkst pārveidot — apgriezt, krāsot, uzlikt grafiku, izmantot fragmentu. Tas ir 14. panta pirmās daļas 5. punkta jautājums.
• Vārda norādīšana — vai autora vārds būs titros un kādā formā.
• Termiņš un teritorija — vai beztermiņa un visā pasaulē, vai šaurāk.

Šo pašu loģiku ir vērts pārnest uz galveno līgumu ar producentu, lai arhīva daļa nebūtu atsevišķs papīru kalns. Kā līgumā aprakstīt tiesību apjomu un nodošanu, sīkāk aprakstīts rakstā par video līgumu, bet vajadzīgos jautājumus var savākt jau pirms cenas sarunas — par to ir video brīfa raksts.

Piecas kļūdas, kas atkārtojas

1. „Mēs par to samaksājām, tātad tas ir mūsu.“ Rēķins pierāda maksājumu, nevis tiesību apjomu. Apjomu nosaka licences līgums, un, ja tā nav, 41. panta otrā daļa to sašaurina līdz sākotnējam mērķim.
2. „Tā ir mūsu darbinieka bilde, tātad uzņēmuma.“ Pēc 12. panta pirmās daļas tiesības paliek autoram; uzņēmums iegūst izmantošanu tam mērķim, kādam darbs radīts.
3. „Reportāža bija par mums.“ Raidorganizācijai ir izņēmuma tiesības pēc 53. panta, un tās ir spēkā 50 gadus pēc pirmās pārraides. Pat kadra fotogrāfija ir atsevišķs punkts likumā.
4. „Materiāls ir arhīvā, tāpēc tas ir publisks.“ 27. panta trešā daļa pasaka tieši pretējo: glabāšana arhīvā ir atļauta bez autora vienošanās, izmantošana — nav.
5. „Mūzika jau skanēja vecajā video.“ Vecā ieraksta licence, ja tāda vispār bija, attiecās uz veco darbu. Jaunā filma ir jauns darbs un jauna sinhronizācija.

Kā tas iekļaujas jubilejas filmas procesā

Pareizā secība ir pretēja tai, kas notiek intuitīvi. Arhīva inventarizācija ir pirmais solis, nevis pēdējais, jo tā nosaka, par ko filma vispār var būt. Ja no 1993. gada ir trīs lietojamas fotogrāfijas un neviena ieraksta, filmas uzbūve balstās uz cilvēkiem, kas to laiku atceras, nevis uz kadriem. Ja ir pilna kinolente, struktūra var būt hronoloģiska.

Tāpēc uzņēmuma jubilejas filmas projektā arhīva sadaļu sāk kārtot paralēli ar scenārija pirmo versiju: kamēr notiek sarunas ar cilvēkiem, tiek rakstītas vēstules fotogrāfiem, kanāliem un arhīvam. Atbildes nāk nedēļu laikā, un līdz filmēšanas dienai ir skaidrs, ko drīkst likt un ko ne.

Blakus tam ir vēl divas lietas, ko vērts sakārtot jau tagad. Pirmā: ja filmēšana notiks ārpus savas teritorijas — vecajā ražotnē, pilsētas ielā, muzejā — der pārskats par filmēšanas atļaujām Latvijā. Otrā: ja filmu vēlāk gatavo arī citiem formātiem, noder korporatīvā video formātu apskats, jo jubilejas materiālu gandrīz vienmēr pārizmanto.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai uzņēmums var brīvi izmantot fotogrāfijas, kas glabājas tā arhīvā?
Fiziskais nesējs un tiesības ir divas dažādas lietas. Pēc Autortiesību likuma 12. panta pirmās daļas darbinieka radīta darba tiesības paliek autoram, un darba devējs iegūst izmantošanu tam mērķim, kādam darbs radīts, un šim mērķim atbilstošā apjomā.

Vai vajag atļauju, ja fotogrāfs vairs nav sasniedzams?
Pienākums nepazūd. Autortiesību likuma 40. panta pirmā daļa prasa atļauju par katru izmantošanas veidu un reizi, un likumā nav atsevišķas procedūras nezināma autora darbiem. Praksē tas nozīmē, ka šādu materiālu izmanto tikai pēc apzinātas riska novērtēšanas vai neizmanto vispār.

Cik ilgi vecā uzņēmuma filma ir aizsargāta?
Autortiesības uz audiovizuālu darbu pēc 37. panta pirmās daļas ir spēkā 70 gadus pēc pēdējās no četrām personām nāves: režisora, scenārija autora, dialogu autora un filmai radītās mūzikas autora. Filmas producenta tiesības pēc 55. panta otrās daļas — 50 gadus pēc fiksācijas vai publicēšanas.

Vai var ielikt filmā fragmentu no televīzijas reportāžas?
Tikai ar licenci. Raidorganizācijai pēc 53. panta pirmās daļas ir izņēmuma tiesības gan fiksēt un reproducēt raidījumu, gan iegūt un izplatīt kadra fotogrāfiju. Izņēmums par nelieliem fragmentiem 54. panta trešās daļas 1. punktā attiecas uz ziņu raidījumiem un aktuālo notikumu aprakstiem, nevis uz uzņēmuma filmu.

Vai darbinieka piekrišana vajadzīga rakstiski?
Fizisko personu datu apstrādes likuma 32. panta atbrīvojumi uzņēmuma komunikācijai neattiecas, tāpēc runājošajiem cilvēkiem rakstiska vienošanās ir vienīgais veids, kā to vēlāk pierādīt. Ar vispārējiem plāniem, kur cilvēks nav sižeta centrā, pieeja ir cita.

Kā ar cilvēkiem, kas jau miruši?
Vispārīgās datu aizsardzības regulas 27. apsvērums nosaka, ka regulu nepiemēro mirušu personu personas datiem, un Latvija savus noteikumus par to nav paredzējusi. Tas ir juridiskais stāvoklis; ģimenes informēšana paliek pieklājības un reputācijas jautājums.

Vai arhīvā nofotografētu dokumentu var likt filmā?
Pēc arhīva lasītavu kārtības 32.4.1. punkta bez maksas fotografēt drīkst publiski pieejamos dokumentus, kuru reproducēšanu neierobežo autortiesības, un iegūtās kopijas izmantot atbilstoši pieteikumā norādītajam pētījuma mērķim. Komerciāla filma parasti nav tas mērķis, kas pieteikumā norādīts.

Cik maksā materiāla meklēšana Latvijas Nacionālajā arhīvā?
Pēc Ministru kabineta noteikumiem Nr. 857 dokumenta atlase ir 0,90 EUR par glabājamo vienību, izsniegšana demonstrēšanai arhīvā 0,26 EUR, videodokumenta demonstrēšana 3,03 EUR par ieraksta stundu. Šī samaksa ir par pakalpojumu, nevis par izmantošanas tiesībām.

Vai veco mūziku var atstāt zem arhīva kadriem?
Tikai ar tiesībām uz muzikālo darbu un uz fonogrammu. Fonogrammas producenta tiesības pēc 55. panta 2.¹ daļas ir spēkā 50 gadus pēc fiksācijas vai 70 gadus pēc publicēšanas. Vienkāršāk ir uzlikt licencētu trasi.

Ko darīt, ja arhīva nav vispār?
Tad filmu būvē no cilvēkiem un no šodienas ražotnes, bet vēsturi stāsta ar intervijām un ar to nedaudzo, kas atrodams Latvijas Nacionālajā arhīvā vai presē. Tas nav sliktāks variants — bieži tas ir godīgāks.

Metodika un avoti

Visi panti un cenas šajā rakstā ir pārbaudītas pirmavotos 2026. gada 4. oktobrī: Autortiesību likuma pilnteksts attēlotajā redakcijā, Arhīvu likums, Latvijas Nacionālā arhīva lasītavu kārtība, Ministru kabineta noteikumu Nr. 857 pielikums, Fizisko personu datu apstrādes likums un Vispārīgās datu aizsardzības regulas teksts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Raksts ir producenta skatpunkts par projekta sagatavošanu un nav juridisks atzinums.

• Autortiesību likums — 4., 12., 13., 14., 15., 23., 24., 25., 27., 36., 37., 40., 41., 48., 49., 50., 51., 52., 53., 54. un 55. pants
• Arhīvu likums — 12. un 13. pants
• Dokumentu izmantošanas kārtība Latvijas Nacionālā arhīva lasītavās — 8., 18., 19., 32. un 33. punkts
• Latvijas Nacionālā arhīva publisko maksas pakalpojumu cenrādis, Ministru kabineta noteikumi Nr. 857
• Fizisko personu datu apstrādes likums — 32. pants
• Regula (ES) 2016/679 — 27. apsvērums
• Latvijas Nacionālais arhīvs — struktūra un pakalpojumi

Gribi sakārtot arhīvu, pirms sākas jubilejas gads?

Ja uzņēmumam tuvojas apaļa gadskārta, arhīva inventarizācija ir pirmais solis, un to var sākt arī bez filmas lēmuma. Apskaties, kā veidojas uzņēmuma jubilejas filma, vai uzraksti par savu projektu — atbildēšu, kas no esošā materiāla reāli ir lietojams.

Saistītie raksti

• Uzņēmuma jubilejas filma
• Mūzika uzņēmuma video: licences un pierādījumi
• Video līgums ar producentu
• Filmēšanas atļaujas Latvijā
• Kā izvēlēties video producentu Latvijā
• AI produktu foto: kas jāmarķē un ko prasa likums