Piekrišana filmēšanai: ko tiešām vajag no darbiniekiem, klientiem un bērniem

Jebkurā uzņēmuma video, kurā redzami cilvēki, ir divi jautājumi, kas izlemj, vai materiālu vispār drīkstēs publicēt: uz kāda tiesiska pamata cilvēks nokļuva kadrā un kas notiks, ja viņš pārdomās. Praksē abi jautājumi parasti tiek uzdoti par vēlu — montāžas beigās, kad materiāls jau ir samontēts.

Šis raksts ir par to, kas Latvijā tiešām ir rakstīts likumā par cilvēku filmēšanu komerciālam saturam: darbiniekiem, klientiem, pasākuma viesiem un bērniem. Visi panti un punkti ir pārbaudīti pirmavotos 2026. gada 8. oktobrī; saites uz avotiem ir raksta beigās.

Īsā atbilde

• Atsevišķa “personas attēla likuma” Latvijā nav. Atpazīstams cilvēks kadrā ir personas dati, tāpēc darbojas Vispārīgā datu aizsardzības regula (VDAR) un Fizisko personu datu apstrādes likums.
• Ja video ir reklāma, papildus darbojas Reklāmas likums, kas tieši aizliedz attēlot fizisku personu bez tās piekrišanas — un šis aizliegums attiecas arī uz personas īpašumu.
• Piekrišana nav vienīgais pamats. Pasākuma kopplānos uzraugs pats iesaka balstīties uz leģitīmajām interesēm, nevis vākt parakstus no visiem viesiem.
• Ar darbiniekiem ir pretēji: tur piekrišana ir trauslākais pamats, jo attiecībās ir nevienlīdzība.
• Bērns reklāmas uzņemšanā nav tikai “vecāku piekrišanas” jautājums. Tas ir darbs, kuram papildus vajag Valsts darba inspekcijas atļauju.

Kas tiesiski notiek, kad cilvēks nokļūst kadrā

VDAR 4. panta 1. punkts definē personas datus kā “jebkuru informāciju, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu”, un identificējama persona ir tāda, ko var tieši vai netieši identificēt, atsaucoties uz vienu vai vairākiem viņai raksturīgiem fiziskās identitātes faktoriem. Cilvēka seja šādu faktoru satur.

Tā paša panta 2. punkts apstrādi definē ļoti plaši: vākšana, reģistrācija, glabāšana, pielāgošana vai pārveidošana, aplūkošana, izmantošana, izpaušana, “nosūtot, izplatot vai citādi darot tos pieejamus”. Tas nozīmē, ka apstrāde sākas nevis publicēšanas brīdī, bet tad, kad kamera sāk rakstīt kartē, un turpinās visā montāžas, apstiprināšanas un arhivēšanas laikā.

No tā izriet praktiskais secinājums, ko visbiežāk ignorē: tiesiskais pamats ir vajadzīgs jau filmēšanas dienā, ne tikai publicēšanas dienā. Ja pamata nav, nelikumīgs ir arī neizmantotais materiāls, kas guļ cietajā diskā.

Kur Latvijā ir “tiesības uz savu attēlu”

Izplatīta kļūda ir meklēt Civillikumā pantu par personas attēlu. Tāda tur nav. Civillikuma 2352.¹ pants, uz kuru bieži atsaucas, runā par pavisam citu lietu — par tiesībām prasīt atsaukt ziņas, kas aizskar godu un cieņu, un par atlīdzību, ja gods un cieņa aizskarti “mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbiem”. Tas der gadījumam, kad video cilvēku parāda pazemojoši vai nepatiesā kontekstā, bet tas nav vispārējs aizliegums filmēt.

Reālā aizsardzība Latvijā nāk no trim virzieniem, un tie strādā paralēli:

Ceturtais virziens pievienojas, ja cilvēks kadrā kaut ko izpilda — par to sadaļā par blakustiesībām zemāk.

Reklāmas likums: stingrākā norma, par kuru visretāk zina

Reklāmas likuma 1. pants reklāmu definē ļoti plaši: “ar saimniecisko vai profesionālo darbību saistīts jebkuras formas vai jebkura veida paziņojums vai pasākums, kura nolūks ir veicināt preču vai pakalpojumu (arī nekustamā īpašuma, tiesību un saistību) popularitāti vai pieprasījumu pēc tiem”. Uzņēmuma video sociālajos tīklos, kas pārdod pakalpojumu, šai definīcijai atbilst.

Tālāk 4. panta otrās daļas 4. punkts reklāmā aizliedz “attēlot, izmantot vai citādi pieminēt fizisko personu (kā privātpersonu vai kā amatpersonu) vai tās īpašumu bez šīs personas piekrišanas”. Tā paša panta otrās daļas 6. punkts aizliedz izmantot citas personas vārdu, uzvārdu, nosaukumu vai citādu identificējošu apzīmējumu bez piekrišanas.

Divas lietas šajā normā ir svarīgākas, nekā izskatās:

• Šeit nav alternatīvas pamatu izvēles. Atšķirībā no VDAR, kur piekrišana ir viens no sešiem pamatiem, Reklāmas likums reklāmas gadījumā prasa tieši piekrišanu.
• Aizliegums sedz arī īpašumu. Kaimiņa māja fonā, konkrētas personas automašīna vai privātais dārzs reklāmas kadrā ir tas pats jautājums. Par filmēšanas vietu saskaņošanu esmu rakstījis atsevišķi — sk. filmēšanas atļaujas Latvijā.

Likuma 4. panta trešā daļa paredz, ka otrās daļas 6. un 7. punkts neattiecas uz salīdzinošo reklāmu, ja ievērots 9. pants. 4. punkts šajā izņēmumā nav iekļauts. Reklāmas uzraudzību veic Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, un 20. panta pirmā daļa ļauj par normatīvajiem aktiem neatbilstošu reklāmu uzlikt soda naudu līdz 14 000 eiro. Plašāk par to, ko reklāmas video drīkst un ko nedrīkst teikt, — reklāmas video noteikumi Latvijā.

Kurš par to atbild: pasūtītājs vai producents

VDAR 4. panta 7. punkts pārzini definē kā to, kas “nosaka personas datu apstrādes nolūkus un līdzekļus”, bet 8. punkts apstrādātāju — kā to, kas apstrādā datus “pārziņa vārdā”. Tipiskā uzņēmuma video projektā nolūku (mārketings, iekšējā komunikācija, atlase) nosaka pasūtītājs, tāpēc pārzinis ir pasūtītājs, bet producents ir apstrādātājs.

Tas nav formāls sīkums. VDAR 28. panta 3. punkts prasa, lai apstrādi reglamentētu līgums vai cits juridisks akts, kurā norādīts līguma priekšmets un apstrādes ilgums, apstrādes raksturs un nolūks, personas datu veids un datu subjektu kategorijas, kā arī pārziņa pienākumi un tiesības. 28. panta 2. punkts aizliedz apstrādātājam piesaistīt citu apstrādātāju bez iepriekšējas rakstiskas pārziņa atļaujas — tas ir tieši par apakšuzņēmējiem: otro operatoru, montētāju, krāsu korekciju, mākoņa glabātavu.

VDAR 83. panta 4. punkts par 28. panta pienākumu neizpildi paredz naudas sodu līdz 10 000 000 eiro vai 2 % no gada apgrozījuma. Ko šādā līgumā rakstīt no producenta puses, esmu izklāstījis rakstā par video līgumu ar producentu.

Divi pamati, starp kuriem jāizvēlas

VDAR 6. panta 1. punkts dod sešus pamatus. Video projektos reāli der divi: piekrišana (a apakšpunkts) un pārziņa leģitīmās intereses (f apakšpunkts). Leģitīmo interešu pamatu nedrīkst lietot publiskas iestādes, pildot savus uzdevumus, un normā ir tieši ierakstīts, ka datu subjekta intereses var būt svarīgākas, “jo īpaši, ja datu subjekts ir bērns”.

Datu valsts inspekcija ieteikumos pasākumu organizatoriem norāda, ka “visbiežāk atbilstošākais tiesiskais pamats šādai datu apstrādei ir pasākuma organizētāja likumīgo interešu īstenošana”, jo piekrišanas iegūšana no visiem apmeklētājiem ir ļoti apgrūtinoša un pēc atsaukuma grūti nodrošināt, ka visi attēli tiek sakārtoti. Piekrišana savukārt ir vietā tur, kur cilvēks pats pozē vai ir īpaša fotografēšanās vieta.

Inspekcija tajā pašā materiālā nosauc arī divas lietas, ko nedrīkst darīt: biļetes pirkumā norādīt, ka pirkums nozīmē piekrišanu fotografēšanai un publicēšanai, un zīmē rakstīt, ka pasākuma apmeklējums nozīmē šādu piekrišanu. Tātad populārā formula “ieejot pasākumā, jūs piekrītat” pēc uzrauga ieskata nav derīga piekrišana — bet tas nenozīmē, ka filmēt nedrīkst; tas nozīmē, ka pamats ir cits un tas jāpasaka godīgi.

Kāpēc darbinieka piekrišana ir trauslākais pamats

VDAR 43. apsvērums ir skaidrs: piekrišanai nevajadzētu kalpot par derīgu juridisko pamatu, “kad datu subjekta un pārziņa attiecībās pastāv skaidra nevienlīdzība”. Turklāt piekrišana nav sniegta brīvi, ja tiek noteikts, ka no tās ir atkarīga līguma izpilde, lai gan piekrišana šādai izpildei nav nepieciešama. To pašu normatīvi nostiprina 7. panta 4. punkts.

Darba devējs un darbinieks ir tipiskā nevienlīdzīgā attiecība. Tas nenozīmē, ka darbiniekus filmēt nedrīkst — tas nozīmē, ka piekrišanai jābūt reāli brīvai: atteikums nedrīkst ietekmēt darba attiecības, un atteikuma iespējai jābūt praktiskai, nevis teorētiskai. Mana prakse ir vienkārša: pirms filmēšanas dienas saraksts ar tiem, kuri kamerā nevēlas būt, un otrs operatora plāns, kā šos cilvēkus kadrā nelikt. Tas ir ātrāk, nekā montāžā izgriezt vienu seju no desmit kadriem.

Šis ir arī iemesls, kāpēc instruktāžas un iekšējos mācību video bieži labāk filmēt ar nolīgtiem aktieriem, nevis ar kolēģiem, kuriem gadu gaitā jāpaliek kadrā. Par pašu instruktāžas video robežām sk. darba drošības instruktāža ar video.

Ko satur derīga piekrišana

VDAR 7. panta 1. punkts prasa, lai pārzinis spētu “uzskatāmi parādīt”, ka cilvēks ir piekritis — tas ir pierādīšanas pienākums, tāpēc mutvārdu piekrišana bez ieraksta ir vājš risinājums. 7. panta 2. punkts prasa, lai lūgums dot piekrišanu būtu skaidri atšķirams no citiem jautājumiem, saprotamā un viegli pieejamā veidā, skaidrā un vienkāršā valodā. Praksē tas nozīmē, ka piekrišanu nedrīkst iebāzt darba līguma vai biļešu noteikumu vidū.

Saturu nosaka 13. panta 1. un 2. punkts. Minimums, kas veidlapā jābūt:

1. pārziņa identitāte un kontaktinformācija (13. panta 1. punkta a apakšpunkts);
2. datu aizsardzības speciālista kontakti, ja tāds ir (b);
3. apstrādes nolūki un juridiskais pamats (c);
4. saņēmēji vai saņēmēju kategorijas — proti, kuras platformas un kuri partneri (e);
5. vai dati tiks nosūtīti ārpus ES un uz kāda pamata (f);
6. glabāšanas termiņš vai kritēriji, pēc kuriem to nosaka (2. punkta a apakšpunkts);
7. tiesības piekļūt, labot, dzēst, ierobežot apstrādi un iebilst (b);
8. tiesības jebkurā brīdī atsaukt piekrišanu, neietekmējot līdzšinējās apstrādes likumīgumu (c);
9. tiesības iesniegt sūdzību uzraudzības iestādei (d);
10. vai datu sniegšana ir priekšnoteikums līgumam un kādas sekas, ja tos nesniedz (e).

Praktisks papildinājums, ko likums neprasa, bet kas atrisina pusi vēlāko strīdu: veidlapā nosaukt konkrētus kanālus un termiņu. “Uzņēmuma mājaslapā, YouTube kanālā un LinkedIn profilā, trīs gadus no publicēšanas” ir pārbaudāms. “Mārketinga vajadzībām” nav.

Atsaukums: ko tas tiešām nozīmē jau publicētam video

VDAR 7. panta 3. punkts dod tiesības atsaukt piekrišanu jebkurā laikā, un atsaukt to jābūt “tikpat viegli kā to dot”. Tajā pašā punktā ir arī otrā puse, kuru bieži nepamana: atsaukums neietekmē apstrādes likumīgumu, kas notikusi pirms atsaukuma. Tas nozīmē, ka vecais video nekļūst retroaktīvi nelikumīgs, bet turpmāka tā rādīšana bez pamata — kļūst.

Tālāk darbojas 17. panta 1. punkta b apakšpunkts: ja piekrišana atsaukta un cita likumīga pamata nav, dati jādzēš bez nepamatotas kavēšanās. 17. panta 2. punkts prasa veikt saprātīgus pasākumus, lai par pieprasījumu informētu citus pārziņus, kas datus apstrādā — praksē tā ir vēstule partnerim vai platformai, kas video pārpublicēja.

Dzēšana nav absolūta. 17. panta 3. punkta a apakšpunkts to nepiemēro, ciktāl apstrāde nepieciešama, lai īstenotu tiesības uz vārda brīvību un informāciju, bet e apakšpunkts — lai celtu, īstenotu vai aizstāvētu likumīgas prasības. Uzņēmuma reklāmas klipam pirmais izņēmums gandrīz nekad nestrādā; otrais var attiekties uz izejmateriālu, kas vajadzīgs strīdā par līgumu.

Iebildums, kad pamats ir leģitīmās intereses

Ja pamats nav piekrišana, tad atsaukuma nav — ir iebildums. VDAR 21. panta 1. punkts dod tiesības jebkurā laikā iebilst pret apstrādi, kas pamatojas uz 6. panta 1. punkta e vai f apakšpunktu, un pēc tam pārzinis datus vairs neapstrādā, ja vien nenorāda uz “pārliecinošiem leģitīmiem apstrādes iemesliem, kas ir svarīgāki par datu subjekta interesēm, tiesībām un brīvībām”. 21. panta 4. punkts prasa par šīm tiesībām nepārprotami informēt vēlākais pirmajā saziņā.

Datu valsts inspekcija pasākumu organizatoriem iesaka izstrādāt procedūru, kā apmeklētājs var iebilst pret publicēšanu, un par to informēt; lūgums jāizvērtē un, ja iespējams, jāizpilda, bet cilvēks jāinformē ne vēlāk kā mēneša laikā — arī tad, ja dzēšana tiek noraidīta. Tas ir viens teikums pasākuma rīkotāja lapā un viena pastkastīte, kas tiek lasīta. Ko vēl saskaņot pirms pasākuma filmēšanas, esmu uzskaitījis rakstā par pasākuma video uzņēmumam.

Bērns kadrā: vecāka piekrišana ir tikai pirmā puse

Datu valsts inspekcija skaidrojumā par izlaidumiem norāda, ka līdz pilngadībai bērns ir vecāku aizgādībā, tāpēc bērnu fotografēšanai vai filmēšanai nepieciešama “vecāku (bērnu likumisko pārstāvju) piekrišana”, savukārt pilngadīgie var piekrišanu dot paši.

Šeit ir izplatīts pārpratums par vecumu. VDAR 8. panta 1. punkts tiešām min 16 gadus, un Fizisko personu datu apstrādes likuma 33. pants to Latvijā nolaiž uz 13 gadiem — bet abas normas attiecas tikai uz informācijas sabiedrības pakalpojumu tiešu sniegšanu bērnam, nevis uz filmēšanu. Filmēšanai vecuma sliekšņa likumā nav; strādā aizgādības loģika un 6. panta 1. punkta f apakšpunkta brīdinājums, ka bērna intereses sver vairāk.

Reklāmas likuma 4. panta ceturtās daļas 6. punkts papildus aizliedz reklāmā attēlot bērnus bīstamās situācijās, bet piektā daļa norāda, ka bērniem paredzētajā reklāmā ievērojami arī Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma ierobežojumi.

Bērns reklāmas uzņemšanā ir nodarbināšana

Šo sadaļu Latvijas video nozarē pārsteidzoši bieži izlaiž. Darba likuma 37. panta — “Nodarbināšanas aizliegumi, ierobežojumi un atbildība” — pirmā daļa aizliedz pastāvīgā darbā nodarbināt bērnus, un bērns šā likuma izpratnē ir persona, kura ir jaunāka par 15 gadiem vai kura līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai turpina iegūt pamatizglītību.

Tālāk 37. panta trešā daļa nosaka: izņēmuma gadījumos, ja viens no vecākiem (aizbildnis) devis rakstveida piekrišanu un saņemta Valsts darba inspekcijas atļauja, bērnu kā izpildītāju var nodarbināt kultūras, mākslas, sporta un reklāmas pasākumos, ja šāda nodarbināšana nav kaitīga bērna drošībai, veselībai, tikumībai un attīstībai un nekavē izglītošanos.

Tātad reklāmas uzņemšanai ar bērnu vajag divas lietas, ne vienu: vecāka rakstveida piekrišanu un valsts iestādes atļauju. Kārtību nosaka Ministru kabineta 2002. gada 28. maija noteikumi Nr. 205, kas izdoti tieši saskaņā ar Darba likuma 37. panta trešo daļu.

Noteikumu 6. punkts uzskaita gadījumus, kad bērnu nodarbināt aizliegts, un vairāki no tiem ir tieši par filmēšanas apstākļiem: ja iespējama krišana no vairāk nekā pusotra metra augstuma (6.11. apakšpunkts), krišana no kustībā esošiem objektiem (6.12.), ja tiek izmantoti elektriskie un pneimatiskie instrumenti (6.13.), ja pasākumi notiek vietās, kur iespējama dažādu priekšmetu krišana (6.6.), zem ūdens vai bez uzraudzības uz ūdens (6.7.), vietās, kurās ir bruņota apsardze (6.16.), vai ir saistīti ar plēsīgo dzīvnieku kopšanu (6.9.).

Viens apakšpunkts ir tieši par kastingu: 6.30. — aizliegts, ja pasākumi saistīti ar bērna ārējā izskata vērtēšanu. Formāts, kura saturs ir bērna izskata vērtēšana, atļauju nesaņem, lai cik labi noformēts būtu iesniegums.

Valsts darba inspekcijas pakalpojuma lapa norāda, ka pakalpojums ir bezmaksas un iesniegumu var iesniegt portālā Latvija.gov.lv, e-pastā, pastā vai klātienē. Produkcijas grafikā tas nozīmē vienu ierakstu: ja kadrā plānots bērns, atļaujas pieprasījums jāiesniedz vismaz nedēļu pirms filmēšanas dienas.

Kad cilvēks kadrā kļūst par izpildītāju

Autortiesību likuma 1. panta 10. punkts izpildītāju definē kā “aktieri, dziedātāju, mūziķi, dejotāju vai citu personu, kura atveido lomu, lasa, dzied, atskaņo vai kādā citādā veidā izpilda literāru vai mākslas darbu vai folkloras sacerējumu, sniedz estrādes, cirka vai leļļu priekšnesumu”.

Robeža ir praktiska. Darbinieks, kas kamerā savā vārdā pastāsta par savu darbu, parasti nav izpildītājs — viņš nav atveidojis lomu un nav izpildījis darbu. Darbinieks vai aktieris, kas nolasa uzrakstītu scenāriju vai atveido lomu, definīcijai atbilst, un tad pievienojas 48. pants.

48. panta trešā daļa dod izpildītājam izņēmuma tiesības fiksēt agrāk nefiksētu izpildījumu, izplatīt un publiskot fiksāciju un padarīt to pieejamu sabiedrībai. 48. panta ceturtā daļa paredz, ka, ja izpildītāji ar filmas producentu noslēdz līgumu par audiovizuāla darba radīšanu, var uzskatīt, ka viņi tam atsavinājuši savas iznomātāja tiesības, ja līgumā nav noteikts citādi. 48. panta septītā daļa prasa par piešķirto atļauju izmantot izpildījumu un par tā izmantošanu maksāt taisnīgu atlīdzību.

Divas tiesības paliek izpildītājam neatkarīgi no mantisko tiesību atsavināšanas — 48. panta otrā daļa: tiesības prasīt, lai viņš tiktu identificēts kā izpildītājs, un tiesības iebilst pret izpildījuma izkropļošanu, sagrozīšanu vai citādu pārveidošanu, kas var kaitēt reputācijai. Tas ir arguments, kas reāli parādās, kad video pēc gada pārmontē citam vēstījumam vai pārieruna citā valodā. Par to, kā šo sadalījumu ierakstīt līgumā, sīkāk rakstā par video līgumu ar producentu; par vecā materiāla tiesībām — uzņēmuma arhīvs jubilejas filmai.

“Tā taču ir mākslinieciskā izpausme” nav uzņēmuma glābiņš

Fizisko personu datu apstrādes likuma 32. panta pirmā daļa dod tiesības apstrādāt datus akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes vajadzībām, kā arī žurnālistikas vajadzībām, “ja tas tiek darīts ar mērķi publicēt informāciju, kas skar sabiedrības intereses”.

Izņēmums ir šaurāks, nekā izklausās. 32. panta trešā daļa paredz, ka mākslinieciskās vai literārās izpausmes gadījumā datu regulas noteikumi (izņemot 5. pantu) netiek piemēroti tikai tad, ja konstatējami visi nosacījumi: apstrādi veic, ievērojot personas tiesības uz privāto dzīvi; netiek skartas tādas datu subjekta intereses, kuras ir svarīgākas par sabiedrības interesēm; un datu regulas noteikumu ievērošana nav savietojama vai liedz īstenot tiesības uz vārda un informācijas brīvību.

Uzņēmuma reklāmas vai zīmola video pie šī testa, manā vērtējumā, nepietur ne pirmajā nosacījumā (sabiedrības interese nav tas pats, kas uzņēmuma komerciālā interese), ne trešajā (VDAR prasību ievērošana klipa uzņemšanu nekādi neliedz). Tas ir mans secinājums, nevis citāts — pants pats nozaru sarakstu nedod. Un pat tad, kad izņēmums strādā, 5. panta principi — nolūka ierobežojumi, datu minimizēšana, glabāšanas ierobežojums — paliek spēkā.

Pūlis, fons un publiska vieta

Kopplāns konferencē vai ielas kadrs, kurā garāmgājēji ir fonā, nav tas pats, kas tuvplāns. Jo mazāk cilvēks ir kadra saturs un jo vairāk viņš ir vide, jo vieglāk iztur leģitīmo interešu samērošana. Datu valsts inspekcija pasākumu organizatoriem iesaka svērt savu ieguvumu — piemēram, iespēju atskaitīties par pasākumu — pret apmeklētāju privātumu, un, ja ieguvums ir lielāks par iespējamo privātuma aizskārumu, apstrāde ir atļauta.

Praktiskie ieteikumi, ko inspekcija nosauc tieši: informāciju sniegt pirms pasākuma vai pasākuma vietā, pirms filmēšanas sākuma; norādīt, kas atbild par apstrādi, kam dati tiks nodoti, kā lūgt dzēst attēlu un kāds ir mērķis; pilno informāciju publicēt mājaslapas privātuma politikā, bet īsāku versiju likt uz afišām, biļetēm un pie ieejas; izvietot informatīvās zīmes par fotografēšanu un filmēšanu.

Kas tādā zīmē jāraksta, likums tieši video filmēšanai nenosaka, bet tuvākais paraugs ir Fizisko personu datu apstrādes likuma 36. panta trešā daļa par videonovērošanas informatīvo zīmi: tajā norāda vismaz pārziņa nosaukumu, kontaktinformāciju, datu apstrādes mērķi un norādi par iespēju iegūt citu VDAR 13. pantā minēto informāciju. Šo pašu struktūru es lietoju filmēšanas zīmēm — tā ir pārbaudīta analoģija, nevis tieši piemērojama norma.

Cik ilgi glabāt neapstrādāto materiālu

Konkrētu termiņu izejmateriālam likums nenosaka. Darbojas princips, kas Latvijā ierakstīts Fizisko personu datu apstrādes likuma 25. panta trešajā daļā: dati iegūstami konkrētos, skaidros un leģitīmos nolūkos un “tikai tādā apmērā, kāds nepieciešams datu apstrādes nolūku sasniegšanai”.

Tas nozīmē, ka “glabājam mūžīgi, jo varbūt noderēs” nav derīgs termiņš, bet arī “dzēšam uzreiz pēc nodošanas” nav obligāts. Strādājošs risinājums, ko ierakstu līgumā: izejmateriālu glabā tik ilgi, cik ilgi klients drīkst prasīt labojumus un atkārtotu montāžu, un termiņu nosauc skaitlī. Tā kā tas pats termiņš ir arī klienta interesēs, par to parasti nav strīda. Ko vēl vērts nofiksēt pirms cenas prasīšanas, ir rakstā par video brīfu.

Kas notiek, ja neievēro

Praksē lielākā izmaksa parasti nav sods, bet pārmontēšana. Viens cilvēks, kas atsauc piekrišanu, var izņemt no aprites kampaņas galveno klipu, un to maksā divreiz: reiz par uzņemšanu, otrreiz par pārstrādi.

Kontrolsaraksts pirms filmēšanas dienas

1. Nosaukts nolūks un kanāli: kur tieši video būs un cik ilgi.
2. Izlemts pamats katrai cilvēku grupai: intervijas — piekrišana, fons un kopplāni — leģitīmās intereses.
3. Parakstītas piekrišanas veidlapas tiem, kas runā kamerā; veidlapā VDAR 13. panta informācija.
4. Saraksts ar tiem, kas kadrā nevēlas būt, un operatora plāns, kā to izpildīt.
5. Informatīvā zīme un paziņojums pie ieejas, ja filmē pasākumā.
6. Ja kadrā bērns: vecāka rakstveida piekrišana un Valsts darba inspekcijas atļauja, ja tā ir reklāma. Iesniegts vismaz nedēļu iepriekš.
7. Ja kadrā aktieris vai scenārijs: izpildītāja tiesības nokārtotas līgumā, atlīdzība nosaukta.
8. Apstrādes līgums ar producentu pēc VDAR 28. panta 3. punkta; apakšuzņēmēji nosaukti.
9. Noteikts izejmateriāla glabāšanas termiņš skaitlī.
10. Viena pastkastīte un viens atbildīgais cilvēks atsaukumiem un iebildumiem, ar mēneša atbildes termiņu.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai pietiek ar zīmi “pasākums tiek filmēts”?
Zīme nav piekrišana, bet tā ir informēšana, un informēšana ir obligāta. Datu valsts inspekcija tieši iesaka zīmē nerakstīt, ka apmeklējums nozīmē piekrišanu filmēšanai un publicēšanai.

Vai darba līgumā var ierakstīt, ka darbinieks piekrīt filmēšanai?
Var ierakstīt, bet tas būs vājš pamats. VDAR 7. panta 2. punkts prasa, lai lūgums dot piekrišanu būtu skaidri atšķirams no citiem jautājumiem, un 43. apsvērums piekrišanu nevienlīdzīgās attiecībās vērtē skeptiski.

Vai bijušais darbinieks var prasīt sevi izņemt no video?
Ja pamats bija piekrišana — jā, pēc 7. panta 3. punkta, un tālāk darbojas 17. pants. Ja pamats bija leģitīmās intereses — viņš var iebilst pēc 21. panta 1. punkta, un apstrāde jāpārtrauc, ja nav pārliecinošu leģitīmu iemeslu.

Vai veco video jādzēš no diska?
Ne vienmēr. 17. panta 3. punkta e apakšpunkts dzēšanu nepiemēro, ciktāl apstrāde nepieciešama, lai celtu, īstenotu vai aizstāvētu likumīgas prasības. Bet publiskā aprite jāpārtrauc.

Cik maksā Valsts darba inspekcijas atļauja bērnam?
Iestādes pakalpojuma lapa norāda, ka pakalpojums ir bezmaksas.

Cik ilgi jāgaida atļauja?
Noteikumu Nr. 205 4. punkts paredz, ka inspekcija piecu dienu laikā pēc iesnieguma saņemšanas informē darba devēju par lēmumu.

Vai bērnam vajag atļauju arī iekšējam mācību video?
Darba likuma 37. panta trešā daļa runā par kultūras, mākslas, sporta un reklāmas pasākumiem. Iekšējs mācību video šajā uzskaitījumā tieši neietilpst, tāpēc vērtējams katrs gadījums atsevišķi — un, ja materiālu izmantos arī mārketingā, drošāk pieņemt, ka tā ir reklāma.

Vai drīkst filmēt kāda cilvēka māju vai mašīnu?
Ja video ir reklāma — ne bez piekrišanas. Reklāmas likuma 4. panta otrās daļas 4. punkts aizliedz attēlot personu “vai tās īpašumu” bez piekrišanas.

Vai klients vai producents ir atbildīgais?
Parasti pārzinis ir pasūtītājs, jo viņš nosaka nolūkus, bet producents ir apstrādātājs. Tāpēc vajag VDAR 28. panta 3. punkta līgumu — mutvārdu vienošanās šo prasību nesedz.

Vai anonimizēt var ar aizmiglošanu?
Ja cilvēks pēc aizmiglošanas vairs nav identificējams — tad VDAR 4. panta 1. punkta izpratnē tie vairs nav personas dati. Robeža ir faktiska: auguma, apģērba, konteksta un balss kopums bieži identificē arī bez sejas.

Grib to nokārtot vienreiz?

Lielākā daļa šo lietu ir viena reize: veidlapa, zīme, apstrādes līgums un procedūra atsaukumiem. Pēc tam katra nākamā filmēšana sākas ar sarakstu, nevis ar diskusiju. Ja gribi, lai tas tiek sakārtots kopā ar pašu video, pastāsti par projektu šeit — darba sākumā es šo caurskatu kā daļu no sagatavošanās. Par to, kā izskatās pats process un formāti, sk. korporatīvais video B2B.

Metodika un avoti

Visi panti, punkti un apakšpunkti šajā rakstā ir pārbaudīti pirmavotos 2026. gada 8. oktobrī, atverot aktuālo redakciju. Kur raksts iet tālāk par likuma tekstu — par zīmes saturu filmēšanai, par izejmateriāla termiņu un par “mākslinieciskās izpausmes” testu uzņēmuma video — tas ir atzīmēts tekstā kā mana interpretācija. Raksts nav juridiska konsultācija.

• Regula (ES) 2016/679 (VDAR), konsolidētais teksts latviešu valodā
• Fizisko personu datu apstrādes likums
• Reklāmas likums
• Darba likums
• MK noteikumi Nr. 205 par atļaujām bērnu — izpildītāju — nodarbināšanai
• Autortiesību likums
• Civillikums. Ceturtā daļa. Saistību tiesības
• Administratīvās atbildības likums
• Valsts darba inspekcija: atļaujas izsniegšana
• Datu valsts inspekcija: praktiski ieteikumi pasākumu organizatoriem
• Datu valsts inspekcija: #DVIskaidro par izlaidumiem

Saistītie raksti

• Filmēšanas atļaujas Latvijā
• Pasākuma video uzņēmumam
• Video līgums ar producentu
• Reklāmas video noteikumi Latvijā
• Instagram audits uzņēmumam: 7 pārbaudes, metrikas un juridiskā daļa
• Vides apgalvojumi reklāmas video: kas mainījās 27.09.2026.