Vides apgalvojumi reklāmas video: kas mainījās 27.09.2026.

No 2026. gada 27. septembra Negodīgas komercprakses aizlieguma likums (NKAL) darbojas jaunā redakcijā. Grozījumi pieņemti ar 2025. gada 30. aprīļa likumu, un likumi.lv katra skartā panta beigās to arī norāda: “Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.03.2014., 09.02.2023. un 30.04.2025. likumu, kas stājas spēkā 27.09.2026.” Latvija ar tiem pārņem Direktīvu (ES) 2024/825 par patērētāju iespēju stiprināšanu zaļās pārkārtošanās nolūkā. Eiropas Komisijas mazumtirdzniecības pārkārtošanās ceļu lapa nosauc trīs datumus: direktīva pieņemta 2024. gada 28. februārī, dalībvalstīm tā bija jāpārņem līdz 2026. gada 27. martam, bet jaunās normas piemēro no 2026. gada 27. septembra.

Lielākā daļa rakstu par šiem grozījumiem runā par iepakojumu, etiķetēm un e-veikalu. Par video gandrīz neviens. Un tomēr tieši video ir formāts, kurā vides apgalvojumi parasti netiek rakstīti — tie tiek parādīti: zaļa lapa logotipā, meža kadrs, saullēkts pār lauku, putnu balsis skaņu celiņā, zils debesu fons aiz produkta. Šajā rakstā es izsekoju, kuras no šīm izvēlēm likums tagad uzskata par apgalvojumu, kas jāpierāda, un ko tas praktiski maina video brīfā, montāžā un nodošanā.

Es esmu video producents, ne jurists. Tāpēc katrs apgalvojums šeit ir ar panta numuru, ko vari atvērt pats, un katra interpretācija ir skaidri nosaukta par interpretāciju.

Kas tieši mainījās 27. septembrī

Grozījumi skar vismaz četras likuma vietas, kas attiecas uz reklāmas saturu:

• likuma 1. pantā parādījās seši jauni termini, tostarp vides norāde, vispārināta vides norāde, ilgtspējas marķējums, sertifikācijas shēma, atzīts izcils vides sniegums un patērējamā sastāvdaļa;
• 9. panta pirmajā daļā ir divi jauni maldinošas darbības gadījumi — par nākotnes vides sniegumu (5. punkts) un par nebūtisku ieguvumu reklamēšanu (6. punkts);
• 10. pantā par būtisku informāciju tagad uzskata arī to, kā komersants pārbauda patērētāju atsauksmes (septītā daļa), un salīdzināšanas pakalpojuma metodi (astotā daļa);
• 11. panta “melnajā sarakstā” — tajā, kur komercprakse ir maldinoša jebkuros apstākļos, bez atsevišķas ietekmes izvērtēšanas — ir pievienoti 2.¹, 4.¹, 4.², 4.³, 10.¹ un 30.–34. punkts.

Melnais saraksts ir svarīgākā daļa. Parasti negodīgu komercpraksi vērtē, ņemot vērā visus apstākļus un to, vai vidusmēra patērētājs tās ietekmē varēja pieņemt citu lēmumu. 11. pantā minētajos gadījumos šī vērtēšana nav vajadzīga — prakse ir maldinoša pēc definīcijas.

“Vides norāde” likumā nozīmē arī kadru, nevis tikai tekstu

Šis ir raksta svarīgākais atradums, un tas ir tieši definīcijā. NKAL 1. panta pirmās daļas 5. punkts nosaka, ka vides norāde ir komercpaziņojums, kurā tieši vai netieši norādīts, ka precei, pakalpojumam, digitālajam saturam, to kategorijām, zīmolam vai pašam komercprakses īstenotājam ir pozitīva ietekme uz vidi, nav ietekmes uz vidi, negatīvā ietekme ir mazāka nekā citiem vai ka šī ietekme laika gaitā ir uzlabojusies. Un tad nāk teikums, kas attiecas uz video:

“Šo apgalvojumu vai paziņojumu var attēlot teksta, kā arī ilustrēta, grafiska vai simboliska atveidojuma formā kā marķējumu, zīmolu, komercprakses īstenotāju vai preces, pakalpojuma, digitālā pakalpojuma vai digitālā satura nosaukumu.”

Tātad norāde var būt ilustrēta, grafiska vai simboliska. Likums nerunā par vārdiem vien. Definīcijas beigās ir arī svarīgs izņēmums: vides norāde ir tikai tas komercpaziņojums, “kurš jau nav noteikts kā obligāts normatīvajos aktos vai tieši piemērojamos Eiropas Savienības tiesību aktos”. Obligāts marķējums kadrā — piemēram, energomarķējums vai šķirošanas zīme, ko prasa cits akts — nav brīvprātīga vides norāde šī likuma izpratnē.

Zemāk ir mana interpretācija, nevis likuma teksts. Likumā uzskaitījuma, kas nosauktu konkrētus video elementus, nav. Tabulu veidoju no definīcijas trim pazīmēm: vai elements kādam tiek piedēvēts, vai tas runā par ietekmi uz vidi un vai konkrētās norādes paskaidrojums ir tajā pašā nesējā.

Praktiskā secinājuma dēļ šo tabulu es izmantoju brīfa stadijā, ne montāžā: ja kadra ideja ir “parādīsim dabu, lai justos zaļi”, tad jautājums par pierādījumu rodas uzreiz, nevis divas nedēļas pēc publicēšanas.

Vispārināta vides norāde: paskaidrojumam jābūt tajā pašā nesējā

NKAL 1. panta pirmās daļas 7. punkts definē vispārinātu vides norādi un dara to ar vārdiem, kas video nozarei ir tiešs norādījums:

“vispārināta vides norāde — rakstveidā vai mutvārdos, tostarp audiovizuālajos medijos, sniegta vides norāde, ja tā jau nav ietverta citā ilgtspējas marķējumā un ja konkrētās norādes apraksts nav skaidri un pamanāmi sniegts tajā pašā informācijas nesējā.”

Divas lietas šeit ir jaunas. Pirmā — audiovizuālie mediji ir nosaukti tiešā tekstā, tāpēc “tas bija tikai video, sīkāk rakstīts mājaslapā” nav arguments. Otrā — robeža starp atļautu un neatļautu norādi ir paskaidrojuma atrašanās vieta. Ja video saka “ilgtspējīgs”, tad paskaidrojumam, kas tieši ir ilgtspējīgs un kādā ziņā, jābūt skaidri un pamanāmi tajā pašā video. Nevis aprakstā zem video. Nevis saitē bio sadaļā.

Tas maina montāžu. Ja apgalvojums ir trīs sekundes garā kadrā, paskaidrojums nevar būt sešas rindas sīkā drukā kadra apakšā. Praksē tas nozīmē vai nu īsāku apgalvojumu (“iepakojums no 80 % reciklēta kartona”), vai garāku kadru, vai apgalvojuma izņemšanu. Konkrēta norāde ar skaitli un pazīmi parasti ir vienkāršāk nofilmējama nekā vispārinājums, kas prasa atsevišķu paskaidrojuma plāksni.

Ko nozīmē “atzīts izcils vides sniegums”

Vispārinātu norādi var izmantot, bet tikai tad, ja to ir ar ko nostiprināt. NKAL 11. panta 4.¹ punkts melnajā sarakstā iekļauj komercpraksi, kurā komersants “sniedz vispārinātu vides norādi, nespējot pierādīt ar šo norādi saistītu atzītu izcilu vides sniegumu”. Ko nozīmē izcils sniegums, likums definē 1. panta pirmās daļas 9. punktā — un saraksts ir īss:

• atbilstība Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra regulai (EK) Nr. 66/2010 par ES ekomarķējumu;
• atbilstība standartam LVS EN ISO 14024:2021 “Vides marķējumi un deklarācijas. Pirmā tipa vides marķējumi. Principi un procedūras (ISO 14024:2018)”;
• citās dalībvalstīs oficiāli atzīti standarti par pirmā tipa ekomarķējuma sistēmām;
• augstāka līmeņa vides sniegums saskaņā ar citiem tieši piemērojamiem Eiropas Savienības tiesību aktiem.

Uzmanību vērts ir tas, kā šis saraksts ir uzbūvēts. Tajā nav ne CO₂ aprēķina no konsultanta, ne iekšējas ilgtspējas atskaites, ne piegādātāja apliecinājuma, ne ISO 14001 vadības sistēmas. Pirmā tipa ekomarķējums ISO 14024 izpratnē ir trešās personas piešķirta zīme ar publicētiem kritērijiem — tas ir cits dokuments nekā vadības sistēmas sertifikāts. Praktiski tas nozīmē: ja klients grib kadrā uzrakstīt “videi draudzīgs”, pirmais jautājums ir par ekomarķējumu, nevis par atskaiti.

Tabula zemāk ir mana interpretācija par to, kā konkrētas, Latvijas reklāmās bieži sastopamas frāzes izskatās pēc 27.09.2026. Likumā šādu frāžu saraksta nav; kolonna “Panta vieta” norāda, no kuras normas interpretācija izriet.

Klimatneitralitāte un emisiju kompensēšana: aizliegums bez izņēmumiem

11. panta 4.³ punkts ir viena no skaidrākajām jaunajām normām. Melnajā sarakstā ir komercprakse, kurā komersants “sniedz norādi, pamatojoties uz siltumnīcefekta gāzu emisiju kompensēšanu, ka siltumnīcefekta gāzu emisiju ziņā precei, pakalpojumam, digitālajam pakalpojumam vai digitālajam saturam ir neitrāla, samazināta vai pozitīva ietekme uz vidi”.

Jāievēro divas robežas. Pirmā — aizliegums attiecas uz norādi, kas pamatojas uz kompensēšanu. Emisiju faktiska samazināšana savā ķēdē un norāde par to nav šī punkta priekšmets; aizliegums skar to, kas tiek nopirkts kā kompensācija un pēc tam pasniegts kā preces īpašība. Otrā — aizliegums ir formulēts par preci, pakalpojumu vai digitālo saturu, ne par pašu kompensēšanas projektu. Uzņēmums joprojām var stāstīt, ka tas iegādājas kredītus vai atbalsta mežu atjaunošanu; tas, ko nedrīkst, ir no šī fakta izvilkt apgalvojumu “mūsu prece ir klimatneitrāla”.

Video kontekstā tas ir montāžas jautājums. Kadrs par apmežošanu, kam uzreiz seko produkts un uzraksts “neitrāls”, veido tieši to loģisko saiti, ko punkts aizliedz. Tas pats saturs, nošķirts kā atsevišķs uzņēmuma stāsts bez apgalvojuma par produktu, ir cita situācija.

Visa prece pret vienu iezīmi

11. panta 4.² punkts aizliedz sniegt vides norādi par visu preci, pakalpojumu vai par komersanta veiktajām darbībām, ja šī norāde faktiski attiecas tikai uz kādu konkrētu iezīmi vai vienu darbību.

Šis punkts video ķer ļoti bieži, un ne jau tāpēc, ka kāds grib maldināt. Vainīgs parasti ir formāts. Reklāmā ir piecas sekundes, tāpēc teksts tiek saīsināts: “Ilgtspējīgs ražotājs” skan labāk nekā “Ražotne no 2024. gada strādā ar saules paneļiem”. Pēc 27. septembra pirmais variants ir melnajā sarakstā, otrais nav. Mana pieredze ar brīfiem ir tāda, ka klients gandrīz vienmēr spēj nosaukt konkrēto iezīmi, ja viņam pajautā — problēma ir tā, ka neviens nepajautā.

Ilgtspējas marķējumi kadrā: kas ir derīga zīme

Ilgtspējas marķējumu NKAL 1. panta pirmās daļas 6. punkts definē kā brīvprātīgi izvietotu kvalitātes, uzticamības vai līdzīgu zīmi, kas popularizē preci, pakalpojumu, procesu vai komersanta darbības, pamatojoties uz vides vai sociālajiem raksturlielumiem, un kas jau nav obligāts marķējums. 11. panta 2.¹ punkts melnajā sarakstā iekļauj tādu ilgtspējas marķējumu izmantošanu, “kurš nav balstīts uz sertifikācijas shēmu vai kuru nav piešķīrušas valsts pārvaldes iestādes”.

Sertifikācijas shēmu definē 1. panta pirmās daļas 8. punkts, un tai ir četri kritēriji, kas visi jāizpilda: shēma pieejama visiem taisnīgos, pārredzamos un nediskriminējošos nosacījumos; prasības izstrādā shēmas īpašnieks, konsultējoties ar jomas ekspertiem un ieinteresētajām personām; shēma paredz tiesības atsaukt vai apturēt marķējumu; atbilstību uzrauga trešā persona objektīvā procedūrā, un šīs personas kompetence un neatkarība no komersanta un no shēmas īpašnieka balstās uz spēkā esošiem starptautiskiem, ES vai valsts standartiem. Shēmas noteikumiem, tostarp prasībām, jābūt publiski pieejamiem.

Producentam no tā izriet viens ļoti konkrēts pienākums: pirms zīme tiek ielikta kadrā vai animācijā, par to vajag dokumentu. Zemāk saraksts, ko es pieprasu.

“Līdz 2030. gadam būsim klimatneitrāli”: kas tagad vajadzīgs

Nākotnes apņemšanās video ir izplatīts zīmola stāsta elements. NKAL 9. panta pirmās daļas 5. punkts to tagad regulē tiešā tekstā: komercprakse ir maldinoša, ja tiek sniegta vides norāde par turpmāko ar vidi saistīto sniegumu, “bet netiek norādītas objektīvas, skaidras, publiski pieejamas un pārbaudāmas apņemšanās, kas izklāstītas detalizētā un reālistiskā īstenošanas plānā”.

Par šo plānu likums nosaka vēl trīs lietas. Tajā jābūt “laikā ierobežotiem un izmērāmiem mērķrādītājiem”, kā arī citiem īstenošanai nepieciešamiem elementiem, un likums kā piemēru nosauc resursu piešķiršanu. Plāns “regulāri” jāverificē neatkarīgam ekspertam. Un šim ekspertam konstatētie fakti jādara pieejami patērētājiem.

Praktiski tas nozīmē, ka video apgalvojumam par 2030. gadu ir trīs priekšnoteikumi, kas visi ir ārpus producenta kontroles: plāns, verifikācija un publikācija. Mana prakse tagad ir vienkārša — šādu rindu skriptā es atstāju tikai tad, ja klients atsūta saiti uz publicēto plānu un verifikācijas atzinumu. Ja saites nav, rinda tiek pārrakstīta par to, kas jau ir izdarīts. Pagātnes fakts ir vienkāršāk pierādāms nekā nākotnes mērķis, un video tas parasti strādā labāk arī saturiski.

Nebūtiski ieguvumi un prasības, ko jau nosaka likums

Divas jaunas normas ķer to, ko reklāmā parasti sauc par “izcelšanu”.

9. panta pirmās daļas 6. punkts nosaka, ka maldinoša ir komercprakse, kurā komersants reklamē patērētājiem “tādus ieguvumus, kas nav saistīti ar kādu preces, pakalpojuma, digitālā pakalpojuma vai digitālā satura iezīmi vai attiecīgā komercprakses īstenotāja veiktajām darbībām un ir nebūtiski”.

11. panta 10.¹ punkts melnajā sarakstā iekļauj praksi, kurā kā īpaša piedāvājuma iezīme tiek norādītas “tādas prasības, kas Eiropas Savienības tirgū jau ir noteiktas visām attiecīgajām precēm”. Tas ir klasiskais gadījums — kadrs ar uzrakstu par vielu, kuras tirgū tāpat nedrīkst būt, pasniegts kā zīmola nopelns. Šis punkts nav tikai par vidi, bet vides apgalvojumos tas iedarbojas visbiežāk, jo tieši vides regulējums pēdējos gados ir visvairāk mainījies.

Ilgizturība, remontējamība un reciklējamība

9. panta otrās daļas 1. punkts tagad preces galveno īpašību vidū tieši nosauc “vides vai sociālos raksturlielumus un apritīguma aspektus kā ilgizturība, remontējamība vai reciklējamība”. Melnajā sarakstā par šo tematu ir pieci jauni punkti, un trīs no tiem tieši attiecas uz to, kas video tiek rādīts un pateikts.

Produktu kadros šie punkti savienojas ar ražojumu drošuma noteikumiem, par kuriem rakstīju atsevišķi — ražojuma identifikācijai un marķējumam kadrā ir savas prasības, un tās nav atkarīgas no tā, vai video ir reklāma vai apraksts. Par to lasāms rakstā ražojumu drošuma regula e-veikalam un produktu video interneta veikalam.

Atsauksmju video: pārbaude, montāža un sagrozīšana

Atsauksmju video un klientu stāsti ir atsevišķs risks, un tas pieaug tad, kad stāstā ir vides tēma. Trīs normas:

• 10. panta septītā daļa. Ja komersants nodrošina piekļuvi patērētāju atsauksmēm, par būtisku informāciju uzskata to, “vai un kā” komersants nodrošina, ka publicētās atsauksmes ir snieguši patērētāji, kuri preci vai pakalpojumu ir izmantojuši vai iegādājušies.
• 11. panta 26. punkts. Melnajā sarakstā ir apgalvojums, ka atsauksmes snieguši reāli lietotāji, “neveicot pamatotus un samērīgus pasākumus”, lai to pārbaudītu.
• 11. panta 27. punkts. Aizliegtas nepatiesas atsauksmes, to algošana, kā arī atsauksmju vai ieteikumu sagrozīšana.

Vārds “sagrozīšana” ir tas, kas attiecas uz montāžu. Ja intervijā cilvēks saka “iepakojums man šķiet labāks par iepriekšējo, lai gan smaka nepatīk”, un montāžā paliek tikai pirmā puse, tas vairs nav tas pats apgalvojums. Es šo robežu turu vienkārši: griezt drīkst garumu un atkāpes, bet ne apgalvojuma nozīmi. Praktiski tas nozīmē, ka atsauksmju video nodošanā līdzās failam iet arī pilnais interviju ieraksts vai vismaz pilnais transkripts — tas ir vienīgais veids, kā vēlāk pierādīt, ka nozīme nav mainīta. Tas pats princips attiecas arī uz AI ģenerētiem “klientu” stāstiem; par to esmu rakstījis AI UGC reklāmās.

Blakus ir arī jaunā 10. panta astotā daļa par salīdzināšanas pakalpojumiem: ja patērētājam tiek salīdzinātas preces pēc vides raksturlielumiem, par būtisku uzskata informāciju par salīdzināšanas metodi, salīdzinātajām precēm un to piegādātājiem, kā arī par to, kā informācija tiks atjaunināta. Video, kas rāda salīdzinājumu “mūsu produkts pret citiem”, ietilpst šajā domāšanas veidā pat tad, ja formāli tas nav salīdzināšanas pakalpojums.

Branded content: reklāmraksts jāatpazīst pēc satura, attēliem vai skaņas

11. panta 11. punkts nav jauns, bet vides tēmās to ir viegli pārkāpt. Melnajā sarakstā ir prakse, kurā komersants preces pārdošanas veicināšanai izmanto plašsaziņas līdzekļa redakcionālo saturu, par ko viņš ir maksājis, “to skaidri saturiski, ar attēliem vai skaņu nenorādot patērētājam identificējamā veidā”.

Likums šeit pats nosauc trīs atpazīšanas kanālus: saturs, attēli, skaņa. Video tas nozīmē, ka atzīme nevar būt tikai publikācijas aprakstā — tai jābūt pašā materiālā. Tas ir tas pats princips, kas AI satura marķēšanā: marķējumam jādzīvo failā un kadrā, ne platformas laukā. Par to detalizēti rakstā AI satura marķēšana praksē.

Kas atbild par kadru: devējs, izgatavotājs, izplatītājs

Šeit jāpāriet uz otru likumu. Reklāmas likuma 2.¹ panta pirmā daļa nosaka, ka to piemēro, “ja uz attiecīgo gadījumu nav attiecināms Negodīgas komercprakses aizlieguma likums”. Tātad patērētājiem adresētā reklāmā vispirms strādā NKAL, bet Reklāmas likums nosaka lomas un to pienākumus — un tās ir trīs.

Video producents gandrīz vienmēr ir reklāmas izgatavotājs. Par saturu atbild devējs — tas ir skaidri 10. panta otrajā daļā. Bet 11. panta otrā daļa izgatavotāja radošo brīvību sasaista ar diviem nosacījumiem: atbilstību likumam un atbilstību līgumam. Trešā daļa to attiecina arī uz gadījumiem, kad reklāma tikai tiek pārveidota, tulkota vai adaptēta izplatīšanai Latvijā. Tas nozīmē, ka ārzemju reklāmas lokalizācija ar “eco-friendly” uzrakstu nav neitrāla darbība — adaptētājs atbild par to, ka adaptētā versija atbilst Latvijas prasībām.

Ko uzraudzības iestāde var pieprasīt no producenta

Šo normu Latvijā gandrīz nekad nepiemin video līgumu sarunās, lai gan tā attiecas tieši uz producentu. Reklāmas likuma 15. panta pirmā daļa dod uzraudzības iestādei tiesības pieprasīt un saņemt informāciju, dokumentus, citus pierādījumus un pat mutvārdu paskaidrojumus par reklāmā sniegto apgalvojumu patiesumu — un adresātu vidū ir nosaukts ne tikai reklāmas devējs un izplatītājs, bet arī reklāmas izgatavotājs. Iestāde var noteikt arī iesniegšanas termiņu un veidu.

Otrā daļa nosaka sekas: ja pieprasītie pierādījumi noteiktā termiņā netiek iesniegti vai tiek iesniegti nepilnīgi, iestāde “ir tiesīga uzskatīt reklāmā sniegto paziņojumu (apgalvojumu) par neprecīzu vai nepatiesu”. Tas ir pierādīšanas pienākuma pārnesums uz reklāmas pusi. Praktiski: ja pēc gada kāds jautā, ar ko bija pamatots uzraksts kadrā, atbildei jābūt atrodamai — un, ja projekta mape ir pazudusi, apgalvojums tiek uzskatīts par nepatiesu.

Tāpēc mana prakse ir glabāt katra projekta pierādījumu mapi kopā ar nodošanas failiem, nevis atsevišķi e-pastā. Mapē iet: klienta rakstisks apstiprinājums par katru vides apgalvojumu, sertifikāti un shēmu saites, aprēķinu avoti ar datumu, pilnie interviju ieraksti vai transkripti un galīgā versija, kas tika apstiprināta. Šo pašu sarakstu es iekļauju arī video brīfā, lai tas nebūtu pēcapstrādes pārsteigums.

Ko iestāde var likt izgriezt

Reklāmas likuma 15. panta ceturtā daļa uzskaita lēmumus, ko uzraudzības iestāde var pieņemt. Otrais punkts video nozarei ir vissvarīgākais, jo tas nosauc tieši tos elementus, no kuriem video sastāv: iestāde var “pieprasīt izslēgt no reklāmas atsevišķus elementus (informāciju, vizuālos attēlus, skaņu vai citus speciālos efektus)”.

Tas nav teorētiski. Lēmums var nozīmēt jaunu montāžas kārtu un jaunu eksportu visām versijām un formātiem. Pārējie punkti: var uzdot sniegt papildu informāciju (1. punkts), aizliegt izplatīt reklāmu (3. punkts), pieprasīt reklāmu atsaukt (4. punkts), uzlikt soda naudu (5. punkts) un uzdot izbeigt pārkāpumu noteiktā termiņā (6. punkts). Astotā daļa ļauj aizliegumu pieņemt arī tad, ja reklāma vēl nav izplatīta, bet tās izplatīšana ir paredzama. Lēmuma izpilde jāapliecina ar pierādījumiem ne vēlāk kā triju darbdienu laikā (4.¹ daļa).

NKAL pusē pilnvaras ir plašākas. 15. panta astotās daļas 4. punkts ļauj uzlikt pienākumu “publicēt attiecīgajai komercpraksei atbilstošā saziņas līdzeklī paziņojumu, kurā norādīta labotā informācija, atsaucot negodīgo komercpraksi”, un 13. daļas 2. punkts precizē, ka iestāde var noteikt arī šī atsaukuma saturu, apjomu un izplatīšanas veidu. Tas nozīmē, ka atsaukums par video apgalvojumu, visticamāk, būs jāizplata tajā pašā kanālā — ja apgalvojums bija video, atsaukums nebūs rindkopa mājaslapas kājenē. Vienpadsmitā daļa papildus ļauj lēmumu publicēt iestādes mājaslapā un oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”, turklāt publicēšanas izdevumus sedz komersants.

Vēl viena norma, par kuru maz runā: NKAL 16. pants ļauj uz laiku ierobežot vai apturēt negodīgas komercprakses īstenošanā izmantotā elektroniskā līdzekļa vai tā daļas darbību, un par elektronisko līdzekli likums uzskata tīmekļa vietni, tiešsaistes lietojumprogrammu, domēna vārdu un citus elektroniskos līdzekļus. Šāds lēmums stājas spēkā tā pieņemšanas dienā. 17. pants paredz arī uzņēmuma vai struktūrvienības darbības apturēšanu. Abiem pamats ir ilgstoša 15. panta astotās daļas 1., 2. vai 3. punkta lēmuma nepildīšana vai būtisks kaitējums patērētāju kolektīvajām interesēm.

Sodi: divi likumi, divi atšķirīgi griesti

Soda apmērs atšķiras atkarībā no tā, pēc kura likuma lieta tiek skatīta, un starpība ir liela.

Divas piezīmes. Pirmā: NKAL 15.² panta otrā daļa uzskaita apstākļus, ko iestāde ņem vērā, un tajos ir gan pārkāpuma pārtraukšana pēc paša iniciatīvas, gan atkārtotība divu gadu laikā, gan tas, vai komersants ir slēpis pārkāpumu. Otrā: NKAL 15. panta devītā daļa skaidri nosaka, ka lēmumus var pieņemt arī bez pierādījumiem par zaudējumiem vai par to, ka pārkāpums izdarīts ar nodomu. Labs nodoms nav aizstāvība.

Uzraudzības iestādes ir nosauktas NKAL 14. panta pirmajā daļā: Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, bet zāļu jomā — Veselības inspekcija.

Kontrolsaraksts pirms nodošanas

Šo sarakstu es izmantoju pēdējā montāžas kārtā, kad video jau ir salikts un vēl ir laiks mainīt plāksnes.

1. Izrakstīt visus apgalvojumus — gan tekstā kadrā, gan balsī, gan grafikā. Katram blakus avots.
2. Atsevišķi atzīmēt vispārinājumus: “zaļš”, “eko”, “ilgtspējīgs”, “dabai nekaitīgs”, “videi draudzīgs”, “atbildīgs”.
3. Katram vispārinājumam jautāt: vai ir atzīts izcils vides sniegums 1.(1)9) izpratnē? Ja nav — vai paskaidrojums ir šajā pašā video, skaidri un pamanāmi?
4. Pārbaudīt, vai norāde attiecas uz to pašu apjomu, par ko ir pierādījums: visa prece pret vienu iezīmi.
5. Pārbaudīt, vai nav apgalvojuma par neitralitāti, kas pamatojas uz kompensēšanu.
6. Katrai kadrā redzamai zīmei — shēmas noteikumi, sertifikāta numurs, lietošanas vadlīnijas.
7. Nākotnes apņemšanām — saite uz publicēto plānu un verifikācijas atzinumu, vai arī pārrakstīt par pagātni.
8. Atsauksmju video — pilnais transkripts mapē un pārbaude, ka montāža nemaina nozīmi.
9. Apmaksāta redakcionāla sadarbība — atzīme kadrā vai skaņā, ne tikai aprakstā.
10. Pierādījumu mapi saglabāt kopā ar nodošanas failiem un ierakstīt, cik ilgi tā tiks glabāta.

Pēdējais punkts ir tas, ko visbiežāk izlaiž. Reklāmas likuma 15. panta otrā daļa pierādījumu trūkumu pārvērš par secinājumu pret reklāmu, tāpēc mapes glabāšanas termiņš ir jautājums, kas jāatrisina līgumā, nevis vēlāk.

Ko par to ielikt līgumā

Producenta pusē vides apgalvojumi rada divu veidu risku: pārstrādes risku, ja apgalvojums jāizgriež, un dokumentu risku, ja pierādījumus pieprasa no izgatavotāja. Abus var noregulēt līgumā, un tas nav garš teksts. Trīs punkti, ko es pievienoju:

• Apgalvojumu saraksts un avoti. Pasūtītājs apstiprina rakstiski katru vides apgalvojumu un iesniedz avotu. Bez avota apgalvojums netiek iekļauts montāžā.
• Pārstrādes kārtība. Ja apgalvojums jāmaina pēc pasūtītāja apstiprinājuma — tostarp uzraudzības iestādes lēmuma dēļ — tā ir atsevišķa darba kārta, ne labojums garantijas ietvaros.
• Dokumentu glabāšana. Puses vienojas, kas glabā pierādījumu mapi, cik ilgi un kā izgatavotājs to nodod pasūtītājam vai iestādei, ja tāda prasība rodas.

Pārējā līguma struktūra — tiesības, nodošana, labojumu kārtas — ir atsevišķs temats, par kuru rakstīju video līgumā ar producentu.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai meža kadrs reklāmā tagad ir aizliegts?

Nē. Likums neaizliedz dabas kadrus. NKAL 1. panta pirmās daļas 5. punkts nosaka, ka vides norāde var būt arī ilustrēta, grafiska vai simboliska — tātad kadrs var veidot apgalvojumu, ja tas kopā ar pārējo saturu norāda uz pozitīvu ietekmi uz vidi. Risku rada nevis koks kadrā, bet kadra saite ar produktu un apgalvojumu.

Vai pietiek ar paskaidrojumu video aprakstā?

Pēc 1. panta pirmās daļas 7. punkta — nē. Definīcija prasa, lai konkrētās norādes apraksts būtu skaidri un pamanāmi sniegts tajā pašā informācijas nesējā, un audiovizuālie mediji tajā ir nosaukti tieši.

Vai mēs varam video pateikt “klimatneitrāls”, ja esam nopirkuši kompensācijas?

Norāde par neitrālu, samazinātu vai pozitīvu ietekmi uz vidi siltumnīcefekta gāzu emisiju ziņā, kas pamatojas uz emisiju kompensēšanu, ir NKAL 11. panta 4.³ punktā un tātad melnajā sarakstā. Par kompensēšanas projektu kā uzņēmuma darbību stāstīt var; aizliegums ir šo faktu pārvērst par preces īpašību.

Kas ir atbildīgs — klients vai producents?

Par reklāmas saturu atbild reklāmas devējs (Reklāmas likuma 10. panta otrā daļa). Izgatavotājam 11. panta otrā daļa radošo brīvību sasaista ar atbilstību likumam un līgumam, un 15. panta pirmā daļa ļauj uzraudzības iestādei pieprasīt dokumentus arī no izgatavotāja. Praksē tas nozīmē kopīgu dokumentu disciplīnu, nevis atbildības pārnešanu.

Kādi dokumenti ir pietiekami vispārinātai norādei?

Pēc 1. panta pirmās daļas 9. punkta — ES ekomarķējums (Regula (EK) Nr. 66/2010), standartam LVS EN ISO 14024:2021 atbilstošs pirmā tipa marķējums, citās dalībvalstīs oficiāli atzīta pirmā tipa sistēma vai augstāka līmeņa sniegums pēc cita tieši piemērojama ES akta. Iekšēja atskaite vai vadības sistēmas sertifikāts šajā sarakstā nav.

Vai šie noteikumi attiecas uz B2B video?

NKAL attiecas uz komercpraksi pret patērētājiem. Ja reklāma adresēta tikai personām, kas nodarbojas ar saimniecisko vai profesionālo darbību, Reklāmas likuma 2.¹ panta otrā daļa norāda uz šī likuma 8. un 9. pantu par maldinošu un salīdzinošu reklāmu. Tāpēc B2B video netiek izslēgts no patiesības prasības — tikai piemērojamā norma ir cita.

Vai vecie video, kas publicēti pirms 27. septembra, jāizņem?

Likumā pārejas noteikuma par jau publicētu reklāmu nav. Tāpēc es uz šo jautājumu atbildu uzmanīgi: normas piemēro komercpraksei, kas tiek īstenota, un video, kas joprojām ir publicēts un veicina pieprasījumu, praksē turpina tikt īstenots. Drošākais variants ir vecos materiālus izskatīt un apgalvojumus vai nu pamatot, vai izņemt.

Vai ietekmētāja video ir reklāma šo normu izpratnē?

Reklāmas likuma 1. pants reklāmu definē ļoti plaši — jebkuras formas paziņojums vai pasākums, kas saistīts ar saimniecisko darbību un kura nolūks ir veicināt popularitāti vai pieprasījumu. Apmaksāta sadarbība ietilpst. Papildus strādā NKAL 11. panta 11. punkts par apmaksātu redakcionālu saturu, kas jāatpazīst pēc satura, attēliem vai skaņas.

Cik liels var būt sods?

Pēc NKAL 15.² panta — līdz 4 % no gada apgrozījuma, bet praksē Latvijā īstenotai komercpraksei ne vairāk kā 300 000 EUR; ja apgrozījuma dati nav pieejami, līdz 2 miljoniem EUR, bet tikai Latvijā īstenotai praksei atkal ne vairāk kā 300 000 EUR. Pēc Reklāmas likuma 20. panta pirmās daļas — līdz 14 000 EUR.

Ko darīt, ja klients uzstāj uz apgalvojumu bez pierādījuma?

Mans risinājums ir rakstisks. Apgalvojums tiek iekļauts tikai ar pasūtītāja rakstisku apstiprinājumu un avotu, un līgumā ir ierakstīts, ka turpmāka maiņa ir atsevišķa darba kārta. Tas aizsargā abas puses: klientam paliek lēmums, producentam — dokuments.

Metodika un avoti

Visas atsauces šajā rakstā pārbaudītas pirmavotos 2026. gada 13. oktobrī: Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma un Reklāmas likuma pilnteksts likumi.lv, Eiropas Komisijas mazumtirdzniecības pārkārtošanās ceļu lapa par Direktīvas (ES) 2024/825 datumiem un Patērētāju tiesību aizsardzības centra publikācijas. Kur rakstā ir mana interpretācija — tabula par video elementiem un tabula par konkrētām frāzēm — tas ir pateikts tekstā blakus tabulai. Likumā uzskaitījuma par video elementiem nav, un neviena no tabulām nav juridisks atzinums.

Es neesmu jurists. Ja apgalvojuma pamatojums ir strīdīgs vai summas ir lielas, vērts to pārrunāt ar juristu pirms uzņemšanas dienas, nevis pēc publicēšanas.

• Negodīgas komercprakses aizlieguma likums (1., 9., 10., 11., 14., 15., 15.², 16., 17. pants; redakcija no 27.09.2026.)
• Reklāmas likums (1., 2.¹, 3., 10., 11., 12., 15., 20. pants)
• Patērētāju tiesību aizsardzības likums
• Eiropas Komisija: Direktīva (ES) 2024/825 mazumtirdzniecības pārkārtošanās ceļu lapā (pieņemta 28.02.2024., pārņemšana līdz 27.03.2026., piemēro no 27.09.2026.)
• EUR-Lex: Direktīva (ES) 2024/825
• PTAC: Latvijas regulējumā iestrādā ES zaļās pārkārtošanās akta prasības
• PTAC: Reklāma
• Ekonomikas ministrija: Pastiprinās patērētāju aizsardzību no zaļmaldināšanas
• Eiropas Komisija: ES ekomarķējums

Saistītie raksti

• Reklāmas video noteikumi Latvijā
• Instagram audits uzņēmumam
• Piekrišana filmēšanai: darbinieki, klienti, bērni
• AI satura marķēšana un ES AI akts
• AI produktu foto pret fotosesiju

Vajag reklāmas video, kas iztur pārbaudi?

Ja plāno kampaņu, kurā ir ilgtspējas vēstījums, es varu izskatīt apgalvojumu sarakstu pirms uzņemšanas dienas un pateikt, kuri no tiem prasa dokumentu un kuri jāpārformulē. Sāc ar pieteikumu vai apskati, ko ietver sociālo tīklu audits.